SEN - SENA PASAKA
" Maģiskie vārdi "
Reiz sensenos laikos uz kāda liela angļu burukuģa dzīvoja kāds pelēks runcis ar spicām austiņām – tas bija parasts Kaķis, kādu netrūka nevienā ostā. Un uz šī lielā burukuģa savas dienas vadīja Vecais Bocmanis – viņš bija vecs, vientuļš jūras vilks ar koka kāju. Kādas emocijas Bocmanī raisīja pelēkais necilais mincis, to neviens nezina, taču līdz ar Vecā Bocmaņa parādīšanos uz burinieka, no tumšajām kajītēm uz kuģa klāja iznāca arī Kaķis. Tas kāpa mastā un viņa pelēkais kažoks laistījās te zilo mākoņu sudrabā, te saulrieta nokrāsās, bet bezvēja laikā, kad kuģis stāvēja okeāna vidū, Kaķis asināja savus nagus pret Vecā Bocmaņa koka kāju. Šādos mirkļos vecais jūras vilks nekad nemēdza izrunāt savus parasti izrunātos vārdus...
Tā viņi kuģojuši pa jūrām un okeāniem, līdz kādudien burukuģis piestājis Skotijas pilsētā Edinburgā. Izdzirdot kaut kur tālumā spēlējam dūdas, Kaķis nolēcis no kuģa un pazudis. Dūdas bez pārtraukuma spēlējušas vienu, otru, trešo dienu. Kaķis neatgriezās. Kuģim bija jādodas jūrā, taču Vecais Bocmanis atteicās doties ceļā bez Kaķa. Beidzot dūdas apklusušas un nu atgriezās arī Kaķis. Viņš gribēja kā parasti uzšmaukt uz klāja pa trapu, taču kuģis jau bija prom, tikai piestātnē vientuļš stāvēja Vecais Bocmanis. Ko tieši viņš teica Kaķim, neviens nav dzirdējis, taču kopš tās dienas visiem skotu ausainīšiem ir apaļas, izbrīnītas acis un gluži kā novītušas ausis. Un viņi neatkāpjas no saimnieka ne soli. Ja nu tu ieraudzīsi, ka tavam skotu nokareno ausu kaķim austiņas pietiekami cieši nepieguļ galvai, to vari viegli labot. Vakarā, kad visapkārt visi dodas pie miera, tev tikai atliek paņemt dūdas un sākt aizrautīgi spēlēt uz tām dienu vai divas... Trešajā dienā no kaimiņiem tu uzzināsi tos maģiskos vārdus, kurus savulaik savam Kaķim izteica Vecais Bocmanis...
